Optisko šķiedru savienotāji tiek izmantoti, lai savienotu šķiedras, kur nepieciešamas savienošanas/atvienošanas funkcijas. Tā kā optisko savienotāju ražošanas procesā ir iespējama pulēšana un precīza regulēšana, savienotāji parasti tiek montēti uz optiskajām šķiedrām piegādātāja ražošanas rūpnīcā. Tomēr saistītās montāžas un pulēšanas darbības var veikt uz vietas, piemēram, lai pārtrauktu ilgstošu darbību sadales karkasā.
Optisko šķiedru savienotāji tiek izmantoti tālruņu slēdžiem, klientu telpu elektroinstalācijai un iekārtu un kabeļu savienošanai ārējās rūpnīcas lietojumprogrammās vai šķērssavienojuma kabeļiem.
Lielākā daļa optisko šķiedru savienotāju ir noslogoti ar atsperi, tāpēc, kad savienotāji ir savienoti pārī, šķiedru gala virsmas tiek saspiestas kopā. Iegūtais stikla–stikla vai plastmasas–plastmasas kontakts novērš signāla zudumus, ko izraisa gaisa sprauga starp savienotajām optiskajām šķiedrām.
Optisko šķiedru savienotāju veiktspēju var noteikt, izmantojot ievietošanas zudumus un atgriešanas zudumus. Šo parametru mērīšana tagad ir noteikta IEC standartā 61753-1. Šis standarts nodrošina 5 līmeņus ievietošanas zudumam no A (labākais) līdz D (sliktākais) un M līmeņus daudzrežīmiem. Vēl viens parametrs ir atdeves zudums, kas svārstās no 1 (labākais) līdz 5 (sliktākais).
Var izmantot dažādus optisko šķiedru savienotājus, bet SC un LC savienotāji ir visizplatītākie savienotāju veidi tirgū. Parasta savienotāja nominālā ievietošanas frekvence ir 500-1000. Galvenā atšķirība starp savienotāju veidiem ir mehāniskā savienojuma izmērs un metode. Parasti organizācijas standartizēs savienotāju, pamatojoties uz aprīkojumu, ko tās parasti izmanto.
Daudzās datu centru lietojumprogrammās mazie (piemēram, LC) un vairāku šķiedru (piemēram, MTP/MPO) savienotāji ir aizstājuši lielākus mantotos savienojumus (piemēram, SC), nodrošinot vairāk šķiedru portu katrā plaukta vietā.
Āra rūpnīcās var būt nepieciešams novietot savienotājus pazemē, uz āra sienām vai elektrības stabiem. Šajā gadījumā bieži tiek izmantoti aizsargapvalki, un tos var iedalīt divās kategorijās: hermētiski (aizzīmogoti) un brīvi elpojoši. Aizzīmogots apvalks var novērst mitruma un gaisa iekļūšanu, bet tam trūkst ventilācijas, un tas var kļūt karsts, ja tiek pakļauts saules gaismai vai citiem siltuma avotiem. No otras puses, brīvi elpojošais apvalks var ventilēt, bet tas var arī absorbēt mitrumu, kukaiņus un piesārņotājus gaisā. Pareiza korpusa izvēle ir atkarīga no kabeļu un savienotāju veida, atrašanās vietas un vides faktoriem.
